lyrics
Neko vairs nejūtu,
vien ceļu zem savām kājām,
neko vairs nejūtu,
vien akmeņu krāvumu uz muguras -
tieši tik smagas
ir kļuvušas manas domas,
bet, dzirdi, nebūs
nekādu nogruvumu no manis;
es celšu katru
graudu no smilšainā ceļa
un likšu uz pleciem
līdz tie kļūst viens vesels kā klints
Es esmu kalns,
es esmu kalns,
neleju asaras, leju sviedrus,
viss ir tikai paša nopelns
Neko vairs nejūtu,
neko vairs nejūtu,
neko vairs nejūtu,
neko vairs nejūtu
pret tevi vai pret kādu citu,
tās ir drupatas no svešas dzīves,
kas kļūst aizvien tālākas,
kaut kur pie manām potītēm;
pieaugot tā bija daļa no
izdzīvošanas, kad vājprāts
un nāve kļuva arvien tuvāka,
tāpēc es izvēlējos nejust
Es esmu kalns,
es esmu kalns,
neleju asaras, leju sviedrus,
viss ir tikai paša nopelns
Es būšu tur augšā,
lūkodamies pāri malai uz sāļo jūru,
ne miņas no tā, kas biju;
es būšu klints, kas ceļas no ūdeņiem
un kuras virsotne stiepjas mākoņos,
līdz tie dara klinti sniegoti sirmu un mūžīgu starp tiem
Un tad,
un tad
pār jums visiem nāks
lavīna.
credits
license
all rights reserved